Palasot vecos, pirmos ierakstus sapratu to cik agrāk viss bija nožēlojami, bet toties viegli! Vecajos ierakstos rakstīts par to cik vidusskolas gadi bija labi. Varbūt ne pati skola, (tikai matemātikas dēļ) bet brīvais laiks ko pavadīju ar draugiem. Tomēr, bija skaisti dzīvot Kuldīgā! Ar naudu arī nekad nebija nekādas problēmas, vecāki vienmēr iedeva gan apģērbam, gan pat aliņam!
Vecos, jautros ierakstus nevar nemaz salīdzināt ar jaunajiem, nav vairs nekāda Mazā Peciņa, Divlitru Dacīte un Rōzmate kā arī nekāda sabotiera un galda futbola! Traki, bet ar to ir jāsamierinās.
Tagad liekas, ka viss ir palicis daudz nopietnāks, prieks ir tikai tajos mazajos brīžos kurus pavadu kopā ar savu otro pusīti, bet pārējās dienas ir vienkāršas un vienmuļas.
Tu centies un centies, bet parādās bedre kurā Tu pamanies iekrist. Tu savainojies un domā vai tam vispār ir kāda jēga!? Tad Tu cīnies ar sevi, gribi pierādīt to cik Tu esi labs un jau atkal centies, dari visu iespējamo, lai citiem Tu patiktu, bet tad pēkšņi atkal tev priekšā ir izrakta bedre. Šī bedre ir daudz lielāka par visām iepriekšējām bedrēm kurās Tu esi jau bijis! Tagad Tev nav nekā, tikai cilvēki tev apkārt, cilvēki kuru barā atrodas arī Tavs bedres racējs!
Tā es šobrīd jūtos, pati nezinu ko es gribu! Cenšos saprast un nospraust sev mērķi, bet tad atkal notiek kkas tāds kas to visu izjauc!
Bet vienu gan es zinu, lai arī cik liela bedre tā nebūtu, es nekad nedomāju padoties, centīšos visu savu atlikušo dzīvi, līdz atradīšu to īsto un vienīgo lietu ko es gribu!
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru