Laime - tas ir laimīgs gadījums.

Laime katram cilvēkam ir dažāda, katram tā izpaužas savādāk - citam kā labs darbs, citam kā pārticība, citam kā papildus akcijas kādā uzņēmumā un citam kā papildus pieskaitīts miljons jau esošajiem 5 miljoniem savā kontā. Laimes uztvere ir relatīva, tai nav noteikta definīcija.
Cilvēku lielākais sapnis ir absolūtā, jeb pilnīgā laime, jo tad nav rūpju. 
Manuprāt laime rodas tad, kad ir iepazīta nelaime. Ja nebūtu nelaime, nebūtu pati laime. Kāpēc tā? Laime ir tad, kad cilvēks jūtās laimīgs, viņš ir priecīgs un pozitīvs. Laime padara dzīvi dzīvojamāku.
Man laime ir tajos brīžos kad esmu kopā ar sev vismīļāko cilvēku. 
Es esmu laimīga tajos brīžos, kad mani samīļo, kad iedod buču, kad rūpējas un uztraucas par mani, kad uzsmaida man un pasaka kko patiešām jauku un mīļu. 
Man vajag tikai nedaudz un mana diena ir izdevusies...

Laime vispirms atnāk pie tiem cilvēkiem, kas vismazāk pēc tās tiecas un vismazāk par to domā. Laime - nav meklējumu objekts, bet stāvoklis, kuru mēs izjūtam. Tai ir jāseko nevis jāved mūs. Tai ir jāpārņem mūs nevis mums to jāiegūst.