Mīlestības daudzveidība

   Mīlestība ir dziļas, uz cilvēka iekšējo pasauli vērstas un noturīgas jūtas, kas rodas pret kādu citu cilvēku, cilvēku grupu vai personai nozīmīgu parādību. Ir daudz un dažādas mīlestības izpausmes, kā pieķeršanās, uzticība, rūpes un gādība pret citu cilvēku. Mēs katrs vēlamies mīlēt un tikt mīlēti, bet šīm jūtām ir dažādi veidi. Pirmkārt, visvienkāršākā mīlestība ir radnieciskā jeb ģimeniskā mīlestība. Otrkārt, partnera mīlestība jeb romantiskā mīlestība, kura ir pati noslēpumainākā. Treškārt, patmīlība, mīlestība pret sevi pašu.

   Ģimeniskā mīlestība pastāv starp radiniekiem, visbiežāk starp vecākiem un to bērniem. Šī ir mīlestība bez nosacījumiem un robežām, tā it kā ir pašsaprotama un negaistoša. Tā galvenokārt izpaužas kā rūpes vienam pret otru, dažreiz arī kā lutināšana. Mīlestība pastāv starp visiem ģimenes locekļiem, tā ir pieķeršanās un uzticēšanās saviem vecākiem, brāļiem un māsām. Pēc pieredzes varu teikt, ka dažreiz gadās arī konflikti, bet tas neko neietekmē, jo rodas žēlums un piedošana, kas atrisina visas problēmas.

   Partnera mīlestība parasti valda divu cilvēku starpā, kas savstarpēji nav radinieki, visbiežāk, starp sievieti un vīrieti. Tā parasti izpaužas ar iemīlēšanos, romantiskām attiecībām, kā arī kaislībām un fizisko saskarsmi vienam pret otru. Partnera mīlestības situācijā var novērot pastaigas, sadošanos rokās, skūpstīšanos, ziedu dāvināšanu, kā arī var dzirdēt komplimentus un iemīļotā cilvēka saukšanu mīļvārdos, piemēram, "saulīte" vai "mīļumiņš". Tajā visā ietilpst arī jūtu izpausme, uzticība vienam pret otru un uzdrīkstēšanās darīt visu otra cilvēka labā. Šīs mīlestības sākumā cilvēkiem ir tās sauktās "rozā brilles", kad viss izliekas skaists un rožains, kā Brida, Paulu Koelju teikusi: „Mīlestība bija vienīgais tilts starp redzamo un neredzamo pasauli, kas bija pieejams ikvienam”.

   Patmīlība ir pārāk liela uzmanība pret sevi. Tā bieži ir saistīta ar egoismu un savtīgumu. Tā tiek saukta arī par narcismu. Patmīlīgs cilvēks sevi vienmēr nostādīs pirmajā vietā un mīlēs vairāk nekā savu ģimeni vai kādu citu. Tā nav īsta mīlestība, jo mīlestība ir pretstats egoismam. Ja egoistiska tieksme ir sevī centrēta, tad mīlestība ir citos centrēta, kas ir jebkurš cits, kas ir ārpus cilvēka paša ego. Patmīlīgs cilvēks nekad nevarēs izbaudīt un piedzīvot tās sajūtas, kas rodas un valda divu cilvēku starpā. „Mēs visi esam eņģeļi ar vienu spārnu. Mēs spējam lidot, tikai apskāvušies cits ar citu”, to ir teicis Lučano de Krešenco.

   Jāsecina, ka mīlestība ir viena no cilvēka visaugstākajām jūtām. Tā ir daudzveidīga un katram izpaužas savādāk, bet cilvēkam ir nepieciešams mīlēt un tikt mīlētam. Māte mīl savu bērnu, vīrs mīl savu sievu un ir arī kāds, kas mīl pats sevi, bet liela mīlestība allaž stāv pāri pasaulīgām lietām un palīdz cilvēkam tik galā ar visām dzīves problēmām, ja vien tev ir kāds, kas atbalsta un iečukst ausī, ka viss būs kārtībā.