Pienācis ir sesijas laiks. Divas nedēļas ar ieskaitēm un eksāmeniem. Kursa darbs.
Es sev jautāju: "Kam tas viss ir vajadzīgs?!"
Sāku nedaudz uztraukties par eksāmenu Lietvedībā. Nevēlos mācīties visu 2012 un 2013. gada vielu, kas sastāv tikai no teorijas (jēdzieniem), bet nevēlos arī 5 vai 6 uz sava atestāta. Apsveru domu par špikeri, bet vienīgi pie šīs pasniedzējas neviens nepaliek nepamanīts. Viņa redz visu, pat mazāko papīra gabaliņu, kas paslēpts jakas piedurknē. Tad vēl ir mans jaukais kursa darbs. Esmu veiksmīgi jau pieveikusi 13 lapas un vēl 12 ir vajadzīgas. Šīm 12 lapām ir jābūt ar aprēķiniem un secinājumiem piepildītām. Ak šī ekonomika. Kāpēc tevī ir jābūt tik daudz matemātikai!?
Bet pats trakākais ir tas, ka pēc šīm divām nedēļām sākas divu mēnešu ilgā prakse. Prakse un prakses darba rakstīšana.
Tomēr vienmēr ir arī kāds brīdis, kāda diena, kas padara šo visu jaukāku un patīkamāku. Liek nedaudz aizmirsties. Otrdienas vakarā tika nolemts par to, ka dažs labs grib iedzert. Dominā tika iepirkts viss nepieciešamais (priekš manis tas bija ēdiens, jo visu dienu nekas nebija ēsts). Kamēr es mielojos ar biezpiena sieriņiem un bumbieriem, kāds cits paspēja man satraumēt celi.
Es nesūdzos, jo vakars tik un tā bija izdevies. Šis vakars pierādīja to, ka veiksme mēdz uzspīdēt arī man, jo paspējām uz pēdējo mikriņu, kas jau stāvēja pie luksofora.
Es, fotogrāfs Oskars ar jauno telefonu, mīlīgais Viktors, kaitinoši krītošais Andrejs un viņa māsa.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru